Melnais valrieksts (Juglans nigra)

Melnais valrieksts (Juglans nigra) ir viena no daudzām Ziemeļamerikas riekstkoku sugām. Domājams, tā ir otra ziemcietīgākā pēc pelēkā valrieksta (Juglans cinerea). Angliski tas tiek saukts par “eastern black walnut”.
Melnā valrieksta rieksti, tāpat kā citām valriekstu sugām, ir ēdami. Koks ir īsts meža iemītnieks, aug ar taisnu stumbru kā pirmā stāva koks. Otrs melnā valrieksta izmantošanas veids ir koksnes ieguve. Koksne ir vērtīga, kad kokam sasniedz ap 80 gadu vecumu. Koksne ir cieta un vērtīga, no tās ražo mēbeles un finieri, lieto arī ekskluzīvu auto un jahtu iekšējā apdarē. Šobrīd melno valriekstu koksnei komerciāli audzē Austrijā, Vācijā un citur Eiropā.
Melnie valrieksti koki dzīvo ilgi, 150–200 gadus, vecākie eksemplāri var sasniegt 300 gadu vecumu. Te gan jāpiezīmē, ka īsto mūža ilgumu neviens īsti nezina. Kolonisti, ierodoties Ziemeļamerikā, izcirta visus vecos mežus. 
Melnais valrieksts ir pavasara salnām pielāgojusies suga, plaukst salīdzinoši vēlu. Labprāt aug dziļās augsnēs. Stādīšanas attālumu variācijas ir dažādas. Ja audzē koksnei, tad stāda 7 x 7 m  vai 5 x 5 m attālumā. Riekstu ražai var stādīt 7 x 7 m attālumā, bet ar laiku no stādījuma izņem daļu koku kā koksnes ieguvei, veidojot stādījumu ar 14 x 14 m attālumu.
Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāji melno valriekstu  izmantoja pārtikā. Mūsdienās tas joprojām ir populārs ēdamais rieksts mājsaimniecību līmenī. Ziemeļamerikā ir arī nedaudz komerciālu stādījumu, kuri paplašinās. Vistālāk uz ziemeļiem komerciāli melno valriekstu audzē Kanādā, netālu no Monreālas, kur sals ziemā var būt -40 oC grādu.
Trešais melnā valrieksta izmantojums ir sula, ko, tāpat kā bērzam, tecina pavasarī. Sula ir salda. Latvijā pie Smiltenes pat ir izveidots melnā valrieksta sulu dārzs.
Ja audzē koksnei vai dubultai izmantošanai (koksne un rieksti), tad veido pirmos 3–6 m kā bezzaru stumbru. Pēc dabas melnais valrieksts ir slaidi augoša meža koku suga. Veidojot stādījumu, ir svarīgi pirmajos gados ierobežot nezāļu konkurenci.
Ir dažādi stāsti par melnā valrieksta sakņu toksiskumu citiem augiem. Iespējams, melnais valrieksts toksiski iedarbojas vismaz dažiem rožu dzimtas augiem, tai skaitā ābelēm. Kanādā, dabā vērojot, zem melnā valrieksta kokiem bija apmēram tāda pati veģetācija, kā citur mežā, tai skaitā vietējās kazeņu sugas.
Latvijā vēsturisku iemeslu dēļ melnais valrieksts audzēts maz. Bet ir sastopami vecāki eksemplāri dažādās Latvijas daļās. Melnais valrieksts arī ražo riekstus ziemeļos no Latvijas – Somijā, Mustilas arborētumā.
Slimību un kaitēkļu melnajam riekstkokam nav. Dzimtenē Ziemeļamerikā un arī Eiropā melnā valrieksta ražu apdraud galvenokārt vāveres un citi riekstmīļi. 
Melnā valrieksta šķirnes (tiks papildināts)
Melnā valrieksta selekcija ir sākta ASV vairāk nekā pirms 150 gadiem un turpinās arī mūsdienās. Ir divi selekcijas virzieni – koksnes un riekstu ieguvei.
Emma K – rieksta kodola masa ir apmēram 35% no rieksta svara, kamēr vidēji melnajiem valriekstiem kodola masa ir 10–15%.
'Lakeshore' (Grimo 108H)
'Sparks 147'
'Thomas'
'Weschcke'
‘Potsdam’